Alesandro Bariko. Jaunā Līgava.

Alesandro Bariko. Jaunā Līgava.

“Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.”

Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas tapetēm, šķietami gadsimtiem izgājušām no modes. Sienām, kuras ar katru dienu cenšas iekarot arvien vairāk dzīvojamo kvadrātmilimetru, ielaužoties cilvēka privātajā telpā un saspiežot zem gadu gadiem neizgarojušajiem tapešu līmes tvaikiem, visu, kas cilvēkam dārgs. Atstājot dzīvu tikai pašu veiklāko. Domas. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esmu ne tikai mamma un sieva, kura mazgā no drēbēm ārā šokolādes un tomātu mērces traipus, kura berž no katlu dibeniem nost piededzinātos pelmeņu ķermenīšus, kura notrauš no putekļiem un zirnekļu tīkliem senaizmirstos hobijus, kura izlaiž pirkstus cauri biezajiem vīra matiem, bet arī sākumskolas skolotāja, kurai jāapgūst pacietības definīcija ne tikai teorijā, bet arī praksē, jāpiemirst par alerģiju pret matemātiskām darbībām un jāļauj ienākt dzīvē skaitļu virknējumiem, kas disonējošu skaņu caurvīti, aizzib gar acīm. Jo viss ir pārejošs. Arī šķietami nepārejošais. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā no cilvēkiem kļūstam par statistiku. Kļūstam par statistiku kliedzošos ziņu virsrakstos. Un uz kapakmeņiem, kuri apaugs ar sūnām un aizmirstību. Jo viss ir pārejošs. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā viss tiek atcelts, bet, paldies Dievam, grāmatas nē.

“Es, tā teikt, cenšos sakārtot pasauli. Protams, ne jau visu pasauli, bet to nelielo pasaules daļu, kas ir iedalīta tieši man.”

Ar Alesandro Bariko Jauno Līgavu man ir īpašas attiecības. Manā grāmatu plauktā tā nonāca jau pagājušā gada novembrī. Un līdz šai dienai manās rokās tā bija nonākusi vairākkārt. Nonākusi, lai to iesāktu un noliktu plauktā vairs neaizskartu. Līdz nākamajai iesākšanas un vairs neaizskaršanas reizei. Acīmredzot grāmatas pirmajās astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs bija kaut kas tāds, kas lika man dezertēt atkal un atkal, ļaujot, lai, grāmatas vāku rotājošo, kailo sievietes torsu silda nevis manas plaukstas, bet citu grāmatu muguras. Taču marta izskaņā, kad pēc vārdu un teikumu lavīnām izslāpusi tvēru pēc pirmās grāmatas, kura padevās manam rokas stiepienam, tā izrādījās tā pati nolādētā Jaunā Līgava, kuras astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēm centos tikt pāri jau vairākus mēnešus. Skaidrs, ka šo nejaušību es nespēju uztvert savādāk, kā vien izaicinājumu no tās pašas kailās (un izspūrušās) sievietes, kura, skatienu no lasītāja novērsusi, stāv iespiesta grāmatas vākos. Un skaidrs, ka beigu beigās ne jau viņa, bet es izrādījos muļķe, iesprūstot astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs, nemaz nenojaušot, cik patiesi brīnumainu stāstu atkal un atkal palaižu garām, piepeši uzradušos no neesamības.

“Neviens nekad nenomirst pavisam, jo asinis turpinās, mūžīgi nesdamas līdzi visu labāko un ļaunāko, kas mūsos ir.”

Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) ir itāļu rakstnieks, kura literārie bērni tulkoti un izdoti visā pasaulē. Un visā pasaulē Latvija nav izņēmums. Lai arī Jaunā Līgava ir mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar autoru, kurš lasītāju vidū ir ne tikai mīlēts un dievināts, bet arī pelts un nievāts, citi Bariko darbi manā lasāmo grāmatu saraksta ir jau sen. Taču fakta, ka izdevniecība Zvaigzne ABC nu pat no tipogrāfijas krāsns izcēlusi svaigi tulkotu Alesandro Bariko (pēc manām aplēsēm) meistardarbu, dēļ roka nevienu brīdi nenodrebēja, ceļot pie sava grāmatu plaukta lūpām šo itāļu desertu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

“Ir ļoti pamācoši saredzēt, ka lietas neglabā sevī ne druskas no tās jēgas, ko mēs tām piešķiram.”

Romāna Jaunā Līgava divsimt divdesmit četrās lapaspusēs (saprotu, ka šī bloga ieraksta ietvaros pieminēto skaitļu daudzuma dēļ radu nepareizu priekšstatu par savām attiecībām ar tiem, taču skaidrībai – es tos joprojām ienīstu) ieausti noslēpumaini īpaša likteņa iemītnieku dzīvesstāsti, kuri patvērumu raduši zem viena Nama jumta, kur melno tēju necieš, bet kumelīšu tēja ir domāta tikai slimajiem. Zem nama jumta, kur dienu secība ir vienaldzīga. Zem Nama jumta, kur grāmatas uztver kā paliatīvos līdzekļus. Taču kādu dienu šī paša Nama durvju zvans satricina ekstravagantās Ģimenes dzīvi, liekot tās noslēpumu vulkānam pamosties no dziļā ziemas miega, draudot izvirst un pazudināt ikvienu, kurš stātos tam pretī. Un tur jau viņa bija, šīs Ģimenes noslēpumu atšķetinātāja – Jaunā Līgava.

Atgriezusies no tālienes, lai beidzot kļūtu par Dēla (sauksim viņu par Dēlu, jo viņu tā patiešām sauc) sievu, Līgava atskārš, ka Dēla Namā nemaz nav. Dēla vietā Jauno Līgavu sagaida Ģimene: Tēvs, Māte, Meita, Tēvocis (sauksim viņus par Tēvu, Māti, Meitu un Tēvoci, jo viņus tā patiešām sauc), Modesto (Nama ierasto ritmu pārvaldnieks), pāris sulaiņu un mantojumā nodotās bailes, kuras ikviens Nama iemītnieks izjūt uz savas ādas, naktij iestājoties. Lai arī to, kad Namā atgriezīsies Dēls, nezina pat Ģimene, Līgava nolemj neatkāpties no vēlmes iekasēt prieku un baudu no tā, kas ticis apsolīts, gaidīt un sagaidīt mīļoto, neapzinoties, ka šis laiks būs bīstams ne tikai Ģimenei, bet arī Jaunajai Līgavai. Šis laiks pieliks lūpas pie Ģimenes noslēpumu kausa un, acis nepamirkšķinot, izsūks to sausu, liekot uz visiem laikiem mainīties ne tikai Ģimenes, bet arī pašas Līgavas dzīvei, vienlaicīgi savijot varoņu likteņa cilpas ciešākos mezglos un atsvabinot tās uz mūžīgiem laikiem. Taču, neraugoties uz to, ka Līgava pametīs Namu, kura sienas nu piesūcinātas ar žēli rūgtajiem noslēpumu pilieniem, Līgavas un Ģimenes ceļi atkal krustosies (jo mūžīgi laiki patiesībā ir vien vairāki gadi). Pienāks diena, kad Dēls atgriezīsies.

Romānu caurstrāvo erotiskas ainas, kuras atmodinās ikvienu, kurš jau teju ieslīdzis snaudā, ceļojot cauri sarežģītajām burtu virknēm, kurām būtu jāatšifrē vēl neizzināmo, taču gluži pretēji, samudžina visu vēl vairāk. Šāda savstarpējā iedarbība tikai pastiprina vēlmi arvien ātrāk un ātrāk pievarēt ikvienu grāmatas lapaspusi, lai nonāktu pašā grāmatas kulminācijā. Taču, lai pavisam sarežģītu lasītāja dzīvi, autors vairākkārt strauji nomaina stāstītāja balsi, lai ne tikai censtos demonstrēt virtuozitāti, bet arī tādējādi radot efektu, ka šie noslēpumainie stāsti patiesībā nemaz nav atšķetināmi.

“Atkārtojot vienas un tās pašas kustības, mēs noturam pasauli: tas ir līdzīgi kā turēt aiz rokas bērnu, lai tas nenomaldītos.”

Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.

“Viss, ko mēs rakstām, dabiski, ir saistīts ar to, kas mēs esam vai esam bijuši.”

Atpakaļ uz lapas augšu