Rasa Bugavičute-Pēce. Puika, kurš redzēja tumsā.

Rasa Bugavičute-Pēce. Puika, kurš redzēja tumsā.

“”Dzīvē nekas nav godīgi,” ir arguments, pēc kura vairs necenšos, tāpēc, ka mamma neredz – lai ko es viņai teiktu, viņa tāpat uzvarēs “dzīvē-nekas-nav-godīgi” spēli.”

Kad vēl biju bērns, man patika kāda spēle. Tā bija pavisam vienkārša (ne tā, kā tās citas dumjās spēles, kuru instrukciju izlasīšana (it kā skaidrā) latviešu valodā, vienalga pieprasa vēlreiz “pāriet tai pāri” ar google translate). Lai to spēlētu, vajadzēja divus. Mani un mammu. Mēs izgājām (deviņdesmito gadu beigu) ielās, sadevāmies rokās un (tad nāca pati gaidītākā spēles daļa) es aizvēru acis. Manā priekšā bija tikai tumsa. Es sekoju mammas vadītajai rokai kā pīļu bērns seko mammas smaržai. Lai arī aiz maniem acu plakstiņiem bija iemājojusi tumsa, šī sajūta bija viena no drošākajām, kuru jebkad biju jutusi. Tā mēs šo spēli spēlējām ilgi (es to būtu gribējusi spēlēt ne tikai līdz brīdim, kad tumsa beidzot radusi aiz manu acu plakstiem drošu ostu, kurā pietauvoties, bet pat līdz tam, kad tā jau aijātu nakts miegā ielu laternu gaismu un draudīgās, melnās ēnas, kuras tā met). Mēs gājām un es klausījos putnu dziesmās, suņu rejās. Kaut kur tālumā pēc konfektes dīcošo bērnu (un cik labi, ka šoreiz tā nebiju es). Mēģināju sasmaržot koku lapas un puķu galviņas. Ļāvu, lai vējš ķemmē man matus un paijā vaigus, nepretodamās. Būt tumsā, būt pie mammas rokas šķita visdrošākā vieta pasaulē. Kas mani šajā spēlē vilināja visvairāk? Tas, ka man šķita, ka varu iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Un man vienmēr ir šķitis, ka tieši tā var redzēt pasauli visskaistāk. Es zināju, ka lai arī cik soļus es spertu, nekad nepakritīšu, mani mati nekur neieķersies, mana piere netiks saskrāpēta pret aplauztiem koku zariem. Jo man blakus bija mamma un mana roka bija viņas rokā. Zināju, ka neizskriešu uz ielas pretī automašīnai, kura (it kā nezinādama) pārkāpj apdzīvotās vietās paredzēto braukšanas ātrumu, vai to, ka ar jaunajām kurpēm neiekāpšu peļķē, apšļakstot ar tās saturu mammas pārpasaulīgi dusmīgo rājienu. Taču tagad es zinu arī to, ka tas nekad nav bijis iespējams. Iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Neredzīgam cilvēkam blakus nav roka, kurā, ieliekot savējo, varētu justies drošībā.

“Sapņi vispār ir interesanta lieta, tāpēc ka tā, manuprāt, visus cilvēkus padara vienlīdzīgus – kurš gan nesapņo…”

To, ka tad, kad beidzot būšu izlasījusi Puiku, kurš redzēja tumsā, es īsti nezināšu, ko šeit rakstīt, apjautu jau sen. Un ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt (manu pirkstu deju pa datora klabošajiem taustiņiem ir diezgan neiespējami neiekustināt), bet tāpēc, ka teju vienlaicīgi ar iepriekšminēto apjautu, sapratu, ka to pirms manis jau visi ir izlasījuši. Kuru gan interesētu velosipēda konstruēšanas vēsture, ja visi jau ar to sen prot braukt… Taču te nu es esmu, mirguļojošā, pikseļu pikseļiem izgaismotā datora ekrāna priekšā, ļaujot pirkstiem mest līkumu līkumus pār burtu (uzbrukuma) virknējumiem, liekot no nekurienes ekrānā iznirt šādiem te teikumiem.

“Ja mamma smaida manis dēļ, tad sanāk, ka esmu pierādījums tam, ka par spīti visam un visiem, mammas dzīve tomēr ir izdevusies.”

Grāmatas Puika, kurš redzēja tumsā autori Rasu Bugavičuti-Pēci zinu jau sen. Jāsaka gan, diemžēl ne personīgi. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu dzīves tomēr dienas lielāko daļu plūst pa interneta kabeļu dzīslām, atduroties pret mūsu sociālo tīklu profiliem, Rasu visu pirms iepazinu kā cilvēku (sievieti), mammu un tikai tad dramaturģi (joprojām ļoti labi atceros to dienu, kad mucā, kurā dzīvoju, iespīdēja gaisma un es uzzināju, ka lieliskā divu bērnu māmiņa, kuras ikdienai instagramā sekoju teju no pašiem tā pirmsākumiem, ir Latvijā pazīstama dramaturģe, kuras izrādes ir redzējuši teju visi, protams, tikai ne es, jo “man uz teātri nekad nav ko vilkt”). Šis noteikti ir galvenais iemesls, kāpēc, jau pirms grāmatas izlasīšanas, tā man šķita tik tuva, it kā to būtu sarakstījusi nevis kāda tāla un nesasniedzama rakstniece, bet draudzene (un tad es iedomājos, cik lieliski būtu bijis dzīvot vienā laikā ar Andreju Pumpuru, būt “draugos” visos iespējamajos sociālajos tīklos, Lāčplēša lasīšanu uztverot kā draudzības apliecinājumu, ne ik vakara miega rituāla sastāvdaļu). Otrs galvenais iemesls, kāpēc pieķēru sevi tai pieķeramies, ir tas, ka viss, kas tajā rakstīts, man šķiet bezgala īsts. Tā, it kā es to būtu redzējusi notiekam tepat sētā. Aiz savas istabas logiem. Vai šaipus. Ar to, ka bāzei, kuru apaudzēt ar stāstiem, caurvītiem dažādām pieredzēm, tik bagātīgi atainotām, ka gribot negribot nākas sajust kamolu kaklā, gan no sāpīga līdzpārdzīvojuma, gan smiekliem, kurus ar grūtībām jānotur sevī, autore izvēlējusies atspoguļot sava vīra neparasti savdabīgo stāstu, piedzimstot ģimenē, kurā ir vienīgais, kurš spēj redzēt tumsā, ir satriekusi manu sirdi (un prātu) lupatu lēveros (un tā kā ar to, saprotams, ir par maz, Rasa lika man (kā mazam bērnam, kuram nupat, nupat atņemta iespēja doties uz Disnejlendu, jo… karantīna) apraudāties jau pie pirmās lapaspuses, kuru rotā viens vienīgs citāts – “If a writer falls in love with you, you can never die”). (Ilustrāciju autore Zane Veldre; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)

“Kad es uzzināju, ka gaidu Jēkabu, es biju laimīga. Laime it kā burtiski izpletās uz visām pusēm no nabas… Es to tā nevaru izskaidrot! Bet es zinu, ka tā bija laime.”

Jēkabs ir īpašs bērns (ja vien par īpašu tevi padara tas, ka piedzimsti jau “pieaudzis”). To, vai mūsu rokās ir spēja ietekmēt un lemt, kādā ģimenē mēs nonāksim, pēc nākšanas pasaulē, man nav ne jausmas (vai drīzāk – es to neatceros). Taču, ja tā patiešām ir, tad Jēkabs ir izvēlējies ienākt ģimenē, kurā cilvēki dzīvo tumsā (un ne jau tāpēc, ka būtu aizmirsuši nomaksāt elektrības rēķinu vai izdegušas un laikus nenomainītas spuldzes dēļ). Abi Jēkaba vecāki ir neredzīgi. Jēkabs ir mammas izlolotais sapnis. Ideālais bērns. Savukārt tētim – sievas mūža projekts, un, kā saka pats Jēkabs, ne līdz galam saprotams lielums. Tāpēc atbildība uz Jēkaba pleciem jau kopš pirmā elpas vilciena ir daudz lielāka, nekā viens bērns, kura vecāki dzīvo tumsā, spēj celt un nest. Baudāmi nenoliedzami ir tas, ka grāmatā uz notikumiem ļauts paraudzīties no abu, gan Jēkaba, gan Jēkaba mammas skatu punkta, līdz ar to pieļaujama (tumša, tomēr apveidus atsedzoša) attēla izkristalizēšanās, dodot iespēju netraucēti ielūkoties sajūtās, kuras pavada cilvēkus no tumsas, un sajūtās, kuras katru dienu no jauna izdzīvo vienīgie gaismas nesēji visā šajā dzīvē-nekas-nav-godīgi spēlē.

“Reizēm pasaule, kurā tevi redz, ir sūdīgāka par to, kurā tevi neredz.”

Lai arī šķiet, ka stāsts par Jēkabu būs traģikas pārpilns, jāatceras, ka tomēr šī (primāri) ir grāmata bērniem (taču, kā jau visām bērnu grāmatām labpatīk, tās vienmēr kaut kā vairāk pamanās iekrist tieši pieaugušo lasītāju prātos un sirdīs), tāpēc tomēr lielākoties autore ir pacentusies visas traģiski drūmās notis atšķaidīt ar lielu devu rotaļīga pizzicato, kas kopsummā dāvā vieglu, humoristiskās noskaņās veidotu stāstījumu, kuru negribas apraut nevienā brīdī – vien doties tālāk un tālāk kopā ar Jēkabu viņa dienās un nedienās. Tā, piemēram, smaids no lūpām man nenodzisa stāstījuma laikā, kuru Jēkabs veltīja omei (tēta mammai) – pārdomas par to, kāpēc ome visu laiku viņu pie kaut kā vaino, kaut vai, piemēram, pie tā, ka viņam ir šķībi zobi. Vai, piemēram, par to, kādus šausmu stāstus ome mēdz stāstīt vakaru pasaku vietā. Un galu galā par to, ka šī sieviete viņu nemaz nemīl, jo nevar mīlēt un dot ēst tik drausmīgu putru vienlaikus – nevar (un, jā, omes, kuras nav mīļas, rozā un pūkainas, pankūku cepošas un zemeņu ievārījumu vārošas, ir reālas). Savukārt to, ka Jēkabam vajadzētu kļūt par deputātu vai ātro kredītu augļotāju, lieliski pierāda viņa shēmotāja prasmes stāstā, kurā Jēkabam no nekurienes vajadzēja izķert, izvilkt, uzburt, izsūkt un izsist divdesmit astoņus latus un septiņdesmit četrus santīmus, kuri iztērēti īsziņās sarakstoties ar Lieni – meiteni, kura laupījusi Jēkaba sirdi ar savām īsajām džinsenēm un krāsainajām zeķēm (un tikai pateicoties augstākajiem spēkiem, Jēkabs šajā mēnesī nav pasūtījis nevienu polifonisko melodiju. āmen). Tie ir tikai daži no stāstiem, kuriem cauri peras Jēkabs, tomēr visu gan atklāt būtu grēks, ja nu tomēr šeit ir iemaldījies kāds, kuram Puika, kurš redzēja tumsā ir jaunatklājums.

“Reizēm saka, ka var dzirdēt, kā klusums skan, pareizi? Nu tad saprotiet – katrs klusums skan citādi. Un tas klusums, kad tev pašas bērns slīd ārā no pirkstiem, skan ļoti griezīgi.”

Visspēcīgāko līdzpārdzīvojumu tomēr piedzīvoju nevis tam, ka Jēkaba vecāki, likteņa lemti, pavada dzīvi mūžīgā tumsā, bet tam, ka viņi ir spiesti neredzot noraudzīties tajā, ka viņu mazais bērns, apsolījums, ka viņiem viss būs labi, pieaug. Un tieši nevēlēšanās viņu palaist visvairāk nodara pāri. Visiem. Jēkabs ir kā glābšanas riņķis, kura zaudēšana vairs neļaus noturēties virs ūdens. Nekad. Jau kopš dzimšanas Jēkabs to vien dara, kā rūpējas. Rūpējas par sevi. Rūpējas par saviem vecākiem. Taču viņi, šķiet, par to ir aizmirsuši. Vai pieraduši, kā pie pašsaprotamas lietas. Piemēram, kā pie elpošanas. Taču Jēkabs šajā ģimenē smok. Viņš tik ļoti grib būt parasts puika, ar parastu puiku problēmām, tomēr viņa problēmas izrādās esam no citas kategorijas. Jēkabs ir noguris būt īpašs, savukārt Jēkaba mamma ir nogurusi censties nepalaist Jēkabu vaļā, un visa šī situācija viņus nevis satuvina, bet gluži vienkārši (un pat pārāk pašsaprotami) attālina vienu no otra – kāds starp mums ir izracis Daugavu, ar rokām, ar nagiem, ar spārniem, ragiem, zobiem… Un smok jau Jēkabs arī ne tikai no tā, visa iepriekš minētā, bet arī no tā, ka daudz kas palicis nepateikts, jo turpināt klusēt – tā pieklājas labiem bērniem. Un Jēkabs patiešām ir labs puika.

“Sēžu tur tāds, pētu viņus un esmu vienīgais, kurš redz tumsā, joprojām un joprojām mēģinādams pierast pie domas, ka neesmu izdomāts, bet gan īsts…Vai tad es vispār esmu, ja mani nevarētu redzēt?”

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.

“”Gribi, es tev pastāstīšu pasaku par puiku, kurš redzēja tumsā?”
“Gribu.” viņa saka un, man liekas, smaida, jo saprot, ka pasaka būs par mani.”

Atpakaļ uz lapas augšu