Vilis Seleckis. Ardievas mežam.

Vilis Seleckis. Ardievas mežam.

“… esmu izlauzies brīvībā un nekad nekas mani vairs neiedzīs tumsonības aizgaldā.”

Acis aizvērtas. Aiz plakstiem kņudinoši trīs gaismiņas. Uz sacensībām, kura pirmā spēs nolikt gar zemi izstīdzējušo cilvēka stāvu. Mutes dobuma gļotāda izžuvusi sausa kā neauglīga zemes sega. Ausīs uzmācīgs diriģents bez apstājas diriģē īdošu klusuma simfoniju. Desmit kraupjaini pirksti savilkti divās neizteiksmīgās dūrēs. Dūrēs, kuras tumsā smagi nopūšas, neatradušas mērķi, kurā tās atbrīvot no elektriskā lādiņa. Piere savilkta dziļos notekgrāvjos, caur kuriem sviedriem pārplūst, izlaužot ceļu uz meliorācijas aku dzelmēm, aizdarīto acu kaktiņos. Kakls stīvs kā savilkts skrūvspīlēs, mēģinot noturēt galvu, kas no domu smaguma draud pārvelties pāri plecu gumiem, vertikālā pozīcijā. Krūtis kautrīgi cilājas, it kā katrs elpas vilciens būtu aizlienēts ar norunu, ka tiks atdots atpakaļ. Nenobružāts. Ribu aso zobu neizvagots. Kuņģis sarāvies čokurā kā vecs vīriņš. Sirmu bārdu. Rūcot dobji tarkšķošus pātarus. Naba pazudusi no plakanā vēdera reljefa kartes, iekrītot neremdināma izsalkuma akacī. Kājas piekaltas zemei kā betona zābakos iemauktas. Gurdeni līgojas kā niedru pļavas, batikotu rasas pilienu rotaļās, sārti austošas saules staru skārienā.
Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka Dievam tik tuvu stāvējis. Par to, ka meitu un dēlu skolojis. Par to, ka nepareizā frontes pusē karojis. Par to, ka sējis un pļāvis par daudz (un par maz). Par to, ka sirdī labvēlības un godīguma, prātā neatlaidības un saprāta. Par daudz. Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka zem sarkanas varas durkļiem nav vaļas ne pašam stāvēt, ne līdzcilvēkus zem tiem grūst. Par to, ka nezina, kurš draugs, kurš ienaidnieks. Un kur nelaime ar izkapti pļauj dvēseles kā satrūdējušus sētas mietus.
Kāds spriež tiesu cilvēkam pat par to, ka cilvēks cilvēcīgu ēnu met.

“Gatavs uz visu ir cilvēks, kas nebaidās no nāves. Nāve ir visa beigas, tā paņem visu…
Ja esi gatavs samierināties ar to kā neizbēgamu iznākumu, ja pieradini sevi pie domas, ka tā var atnākt jebkurā brīdī (…), tad tas nozīmē, ka esi brīvs un drošs. Tu vari darīt visu, un neviens tevi nevar apstādināt. Pat ne baisākā vara, jo neko briesmīgāku par nāvi tā nevar nest.”

Tas, ka ik pa laikam manā acu priekšā kā no ūdens krātuvju dzīlēm, virs plānās ūdeņraža oksīda plēves uznirst grāmatas, kuru eksistenci neesmu spējusi pat attālu iedomāt, liek noreibt no tā, cik gan daudz neatklātā man vēl nāksies savā ceļā sastapt. Kad uz manām lūpām nonāca vēsturiskā romāna Ardievas mežam nosaukums, nojauta pušplēstos vārdos čukstēja priekšā, ka tas caurausts salauztu likteņu pavedieniem. Saausts tīklos, kuros sāpīgi tiek ievīts arī lasītājs. Un es nebiju kļūdījusies. Vilis Seleckis, romāna Ardievas mežam autors, ir rakstnieks un publicists, sabiedriskais darbinieks un pedagogs. Bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts, kurš ņēmis arī dalību Latvijas Tautas frontes veidošanā. (Ja jau autora apraksts vien nešķiet pietiekoši vilinošs, lai ielūkotos romāna lapaspusēs, tad man nav ne mazākās jausmas, ko vēl jums likt pretī (ja nu vienīgi kādu Danielas Stīlas romānu)) Romāns Ardievas mežam aizved lasītāju vairāk nekā septiņdesmit gadus senā pagātnē. Uz Nautrēnu pagastu. Rancāniem. Nomaļu Latgales sādžu Ičas upes krastos. Karš ir beidzies. Un tikai, pateicoties Padomju Savienības biedra Staļina gudrībai un varenībai, Latvija atbrīvota no fašisma. Valstī valda miers. Zemniekus gaida īsta laime. Taču tie ir tikai māņi. Karš nav beidzies. Īstais karš tikai sākas. Neredzamais karš. Vīri, kuri nav gatavi tikt mīdīti kā zirgāboli zem komunistu sarkanajiem zābaku papēžiem, devās mežos, lai kļūtu par nacionālajiem partizāniem. Mežabrāļiem. Vīri, kuri gatavi liet savas asinis par to, lai apturētu sērgu, kuru latviešu tautas dzīslās ievazājuši īstie rīkļurāvēji. Romāna rakstīšanai Vili Selecki ierosinājis patiess stāsts par nežēlīgu slepkavību, kas notikusi kādā Rancānu sādžas zemnieku sētā, kurā dzīvību neizsakāmi baismos apstākļos zaudējis sētas saimnieks un viņa nepilngadīgais dēls. Ardievas mežam caurvijas gan ar dokumentāliem, gan paša autora iztēles radītiem stāstu cauraudžiem, radot nenovērtējami lielisku romānu, kurā atklājas cilvēku patiesās dziņas. Brīžiem tik baismīgas, ka gribas no grāmatas pamosties kā no ļaunākā murga. Šis romāns vēsta par varoņiem. Īstiem. Ne čekas kantoros sēdošiem, ne vīriem mežos, ieročus pie sāniem glaudošiem. Par varoņiem. Īstiem. Par parastiem zemniekiem, kurus mala gan čekas, gan mežabrāļu automātu stobri.
Ar romānu Ardievas mežiem autors aizsāk ciklu Latvijas vēsture cilvēku likteņos, kuram pievienojas romāni – Memoranda mednieki un Kolimas asiņainais zelts. (Un es krītu kārdinājumā pēc iespējas ātrāk ienirt arī šo romānu lapaspusēs)
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

“Kā var paciest to… kas notiek?…
Šie cilvēki, kas te dzīvo, visu mūžu situšies, izveidojuši savas saimniecības, nekā cita viņiem nav kā tikai tas, ko paši ar savām rokām radījuši. Tajā visa viņu dzīve, visa dvēsele ieguldīta, viss, kas viņiem dārgs un svēts.
Un tagad nāk tādi… skrandainie, proletāriskie… un draud visu atņemt, pašus samest vagonos un prom uz Sibīriju.
Ja tā sagrauj cilvēka dzīvi, tad kā to var paciest? Kā var nepretoties? Kā var samierināties? Kā var nekliegt? Es nebrīnos, ka daudzi meklē šmeiserus un šauj uz visām pusēm.
Jo gan citu var darīt cilvēks, kuru iznīcina?”

Laiks, kurš ietverts romānā, paver iespēju ielūkoties smagu pārbaudījumu pilnajos gados, kurus diktējis Otrā pasaules kara atrisinājums. Ļaudīm nācās iekārtoties sātana paradīzes apartamentos, skandējot pacilājošus saukļus par godu Staļinam un gaišajai nākotnei, kura gaidāma zem sarkano karogu debesīm, komunisma zvaigznājā. Tie, kas pakļauties nevēlējās, ķērās pie ieročiem un devās mežā, atklājot ugunīgas zalves jaunās iekārtas virzienā, cerot vājināt komunistisko spēku, vismaz līdz brīdim, kad ierastos sabiedrotie un atpestītu visus no ļaunā. Taču šodienas mēs zinām, ka atpestīšanas gaidas izrādījās veltas, liekot šim karam pret neuzvaramo pretinieku izskatīties absurdi veltīgi asiņu lietam. Lai arī mežabrāļi bija tie, kuri uzturēja kvēlu liesmu tautiešu sirdīs – cerību, ka brīvība ir kaut kur tepat līdzās, tie vienlaicīgi radīja arī pretrunīgu attieksmi ļaužu valodās. Tas noveda arī pie šķelšanās visos sabiedrības līmeņos. Šķēlās parastie iedzīvotāji. Šķēlās zemnieki. Šķēlās skolotāji un skolēni. Šķēlās paši mežabrāļi. Tikai komunistiskā vara nešķēlās. Un tas ļāva tās muskuļu masai augt tikai lielākai un lielākai.

Romānā, manuprāt, lieliski atainota tieši šķelšanās mežabrāļu rindās, kas radīja īstu apjukumu arī citu prātos un darbos. Daudzi no tiem, kļūstot fanātiski, uzskatīja, ka ierocis pie viņu sāniem paver iespējas uz neierobežotu varu. Notika uzbrukumi un laupīšanas zemnieku īpašumos, nodarot gan miesiskus, gan mantiskus pāridarījumus, ievainojot nevainīgu cilvēku dzīves pašā saknē. Tas panāca tikai to, ka lielākā daļa cilvēku sāka mežabrāļus uztvert kā slepkavas un iemantot nicinājumu pret nacionālajiem partizāniem – cilvēkiem, kuri izvērsa asiņainas uzbrukumu akcijas pret neapbruņotiem, neaizsargātiem Dieva bērniem, ar kuriem reiz sēdēts pie viena galda. Savukārt šis klaja nicinājuma izvirdums bija komunistu trumpis. Jauns ierocis, ar kuru vērsties pret iekārtas noliedzējiem. Viena no šādām mežabrāļu akcijām, kā jau minēju iepriekš, kļuva par ierosmi romāna tapšanai – spīdzināts un pēc tam nogalināts tika zemnieks Kazimirs Bozovičs un viņa dēls. Sieva, viņu meitas un daži nejauši aculiecinieki tika ieslodzīti pagrabā, kas atradās zem mājas. Izlaupīts tika viss. Gan māja, gan kūts. Rati stāvgrūdām tika piekrauti vērtīgākām un mazvērtīgākām mantām, nokautiem lopu ķermeņiem. Ģimene pāris mirkļos zaudēja visu. Un to paveica tie, kurus sākotnēji uzskatīja par glābējiem. Šādas zvērības nesaprastas palika to partizānu rindās, kuru darbības mērķis patiesi bija vērsts iedzīvotāju, ne pašu labuma labā. Tie bija cilvēki, kuri centās izlauzties līdz taisnības uzvarai, krītot sarkanas varas krustugunīs. Diemžēl čekas aģentu, kuri veiksmīgi iekārtojās partizānu vienībās, izlikdamies par komunistu ienaidniekiem, un citu mežabrāļu, kuri kā izbadējušās aitas ietiepīgi sekoja neredzamā uzbrucēja izvirzītajiem mērķiem, sagrāva mežabrāļus no iekšienes.

Grāmatā veiksmīgi apspēlēta arī skolēnu vēlme līdzdarboties komunisma sagraušanā, būt par skrūvi mehānisma uzbūvē – Latgales vanagu organizācijas dibināšana. Tie bija jaunieši, kuri ienīda liekulības, melu un divkosības gaisotni, kuru sabiedrībā potēja jaunā komunistiskā reliģija. Diemžēl šie jaunie un nenobriedušie prāti bija ārkārtīgi viegli programmējami. Lai arī to nodomi bija cēli – ar bezbailību, drosmi un patriotismu cīnīties pret zvaigžņoto bandītu varu, daudzi no tiem iesaistījās akcijās, aptraipot savas rokas nevainīgu cilvēku asinīm.

“Vēl pirms dažām dienām viņi bija draugi un cīņu biedri.
Tagad – ienaidnieki.
Dažu dienu laikā bija notikušas prātam neaptveramas pārmaiņas.
Viņus šķīra bezdibenis.”

Taču neatkarīgi no laika, no valdošajiem vējiem un iekārtas, kas ierobežo iespējas lemt par savām dzīvēm pašiem bez jebkādas blakus mijiedarbības, arī mīlestībai un kaislībām šajā romānā ir svarīga loma. Loma, kas kā viegla brīze, skarot tikai koku lapas, virzās līdzi asiņainajiem notikumiem, cauri romānam no nodaļas uz nodaļu. Mīlestībai, kas atnāk pēkšņi. Un mīlestībai, kas mūžiem auklēta. Kaislībām, kas uzvirmo no nekā. Kaislībām, kuras nespēj apdzēst pat saltās skumjas, kas plosa ik katra cilvēka dvēseli. No iekšas uz āru kā tukšas kabatas. Mīlestībai, kurai jāuzgaida. Bet mīlestība jau gaidīt māk.

“Ja Dievs spētu sodīt visus neģēļus, tad uz zemes dzīvotu tikai eņģeļi.”

Šis ir romāns, kurš noteikti jāiekļauj lasāmo grāmatu sarakstā. Ikvienam. Mums ir jāzina sava pagātne. Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos. Mums ir jāzina savas tautas vēsture. Jāzina par spīti netaisnīgajai un nepatīkamajai patiesībai, kura sāpēs liek sagumt ne tikai sejas vaibstiem, bet visam augumam. Skaidrs, ka Ardievas mežam ir tikai maza daļiņa no visa, kas mums būtu jāizzina. Tas ir kā iemērkt pirkstu līdz nagam lielā putukrējuma bļodā, lai pēcāk to kāru muti aplaizītu. Tomēr reizēm, lai mazinātu apetīti, pietiek arī ar tādu mazumiņu.
Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos.

“Nesen redzēju sapni. Pēkšņi esmu nokļuvis kaut kādā bedrē, dziļā pazemē, nu tādā šaušalīgā vietā, kur griesti tik zemi, ka piecelties kājās nav iespējams, var tikai uz vēdera rāpot. Un visapkārt, kur vien skaties, tikai šie zemie griesti. Tu rāpo uz priekšu, ceri, ka beidzot ieraudzīsi debesis, bet nekā. Virs galvas tikai melna siena, un tu vari tikai parāpot, dažviet uz ceļiem piecelties, bet ne visā augumā. Tu kliedz, izmisuma pārņemts, zemi nagiem plēs, gaudo kā vilks, bet zemie griesti tevis spiež pie zemes…
Kad pamosties no tāda sapņa, tu pēkšņi saproti – pasaulē ir lietas, kas šausmīgākas par nāvi.”

Atpakaļ uz lapas augšu