Dace Rukšāne. Krieva āda.

Dace Rukšāne. Krieva āda.

“Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.
Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.”

Jau pāris mazus brītiņus esmu aizrāvusies ar jaunas pasaules iekarošanu. Proti, izravējusi no visām mājās atrodamajām grāmatu dobēm tos iespieddarbus, kas liek klusā nesaprašanā uzacīm sakrokoties kā saburzītai avīzes strēmelei, kurā vietējās pašvaldības vadītājs sola cukurgailīšu kalnus katram uz saprāta un neprāta robežas stāvošam administratīvās vienības kadram, mazmājiņā, kas caur dēlī izrobotu sirds formas spraugu ielaiž iekšā saulesstarus un mušas, vēderiem pie muguras piekaltiem, īsi pirms satikšanās ar dibena vaigiem. Izravējusi no sava padomju laika mantojuma visas čigānu mīlas, vienkārši marijas un pārējos mūžīgas mīlestības apgarotos romānus, kuri aiz sevis atstājuši saldas sīrupa sliedes, lai dotu dzīvību jaunu, pēc tipogrāfijas mašīnas ādas smaržojošu, grāmatu stāviem. Taču tik pat ļoti, cik ļoti man patīk izbaudīt jauno grāmatu dārza dobju iekārtošanu, man patīk izbaudīt arī to burvību, kuru nākas pievilkt aiz ausīm ikreiz, kad dodu pagaidu mājas kādai no bibliotēkas kasē noguldītajām grāmatām. Klausīties stāstus, kurus tās pieredzējušas citu grāmatu gardēžu mājās. Sasmaržot, kā tās pievilkušās ar cigarešu vai biešu zupas aromātu. Brokastu desu maižu vai gurķu marinādes reibinošo smārdu. Iztaisnot ielocītos lapaspušu stūrīšus, kas attāli atgādina aptaukojušās picas šķēles. Papaijāt muguru, ja kādai nodarīts vairāk pāri. Kad vietējās bibliotēkas grāmatu krājuma pārzine deva ziņu, ka pienākusi mana kārta aptaustīt Krieva ādu, man vēl nebija ne jausmas, ka šī grāmata mani ne tikai iegriezīs kā neizsīkstoša maiguma, tā naida un nesaticības pīņu vērpetēs, bet dos iespēju atpazīt arī iepriekšējā grāmatas baudītāja šokolādē izmērcēto pirkstu nospiedumus, vai mēģināt atšķetināt pašu rūpīgāk glabāto Krieva ādas noslēpumu – vai grāmatas lapaspusēs atrodamie traipi ir šķīstošās vai pupiņu kafijas rēgi.

“Vissliktākā ir neziņa. Tā tur mani, pakārtu gaisā, neļaujot ne piezemēties, ne uzskriet debesīs. Tā grauž mani nost – no viena stūra, pamazītiņām, lai sāpīgāk, lai ilgāk, pa kriksītim vien.
Pašapziņa ir aizgājusi gulēt ziemas miegu, un es jūtos kaila, nepieredzējusi un bezgala atkarīga no cilvēkiem un notikumiem , kurus nekādi nevaru ietekmēt.”

Es mazliet baidos no augsti vērtētām grāmatām, īpaši, ja tās savos klēpjos iznēsājuši un pasaulē laiduši mūsu pašu autori. Autori, kuriem iespējams uzskriet uz ielas, sabumsīties ar pierēm, atvainoties, tad pasmieties un aiziet tālāk savās ikdienas gaitās, kuras, kā pēc likuma – nedalāmas ar nulli, noslēgsies pie televizora ar uzmestām kājām uz kafijas galda un čipsu drupačām uz jau taukainā t-krekla. Autori, kurus iespējams pavērot no malas lielveikalu rindās vai starp makaronu, kuriem pārtapt sacepumos vai piena zupās, plauktiem. Autori, kuru ikdienas dzīve norit tepat starp mums – kartupeļu un speķa ēdājiem, zīļu kafijas dzērājiem.
Es mazliet baidījos no Krieva ādas. Baidījos kā no visām grāmatām, kuras īsi pēc izlaiduma no tipogrāfijas ceptuves nonāk uz grāmatu veikalu pirktāko iespieddarbu postamenta. Jo, ja tur var nonākt Uģis Kuģis, Račko un Lapsa (un, kā teiktu mans brālis, Dace Judina), tur var nonākt jebkas, kas rada briesmas dzīvībai (vai vismaz mentālajai veselībai). Atziņa, ka reiz jau biju ieskatījusies, kas rakstniecei Dacei Rukšānei aiz ādas, lasot stāstu krājumu Mīlasstāsti, deva rīkojumu intuīcijai pārslēgties uz pilna spēka enerģijas izmantošanu, lēšot, ka vilšanās, visticamāk, man paies garām kā pelēkai pelei. Pat neatskatoties (un galu galā, kas gan var būt briesmīgāks par Uģi Ūdenstransportlīdzekli). Jāsaka, ka alojusies nebiju. Krieva āda mani pārsteidza. Neskatoties uz to, ka pēdējo dienu laikā spraiga grāmatu lasīšana ir bijusi jāuzliek uz pauzes, tvēru katru vismazāko mirkļa sprīdi, lai tiektos tuvāk Krieva ādai.
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020)

“Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem.”

Romāns Krieva āda vēsta ne tikai par divu paaudžu, mātes un meitas, frontālo sadursmi sava laika griežos, bet arī par asām izpausmēm sabiedrībā, kas šķir tautu no tautas. Vispārpieņemtiem uzskatiem, kas kā augoņi sulo un sāp pie vismazākās kustības. Padomju Latvija. Man, kā dzimušai teju deviņdesmito gadu pašā viducī, nav ne jausmas, ko nozīmē dzīvot aiz šīs iekārtas sliekšņa. Ar slienām uz lūpām cīnīties par savu vietu. Padoties. Pārkrist pāri emaljētai bezdibeņa bļodas malai, iekrist darvas dumbrājā līdz pazodei. Pārvarēt kautrību, kas iestrādāta teju ikkatrā ķermeņa šūnā un kārpīties ārā no netīrās zampas slazda pretī neierobežotu iespēju okeānam. Krieva āda mani atvīla teju sešdesmit gadus senā pagātnē, kuras takas man bija iespēja izstaigāt pateicoties sablietēto burtu virknēm, kuras kā upe plūda uz priekšu, jaudājot bez apstājas.
Romānā cits caur citu mijas Emīlijas un Meldras acumirklīgie jūtu uzplaiksnījumi. Redzējumi. Lēmumi. Katra kustība un doma ir svārsts, kas var (un nevar) sajaukt ķīselī un klimpās pulsa ritmu. Atstāt bez ieelpas un izelpas. Mātes un meitas dzīves rit paralēli. Kā vilciena sliedes, praktiski bez saskares punktiem, taču brīžos, kad abu sliežu kolonnas šķērso pārmijas, ar ne pārāk vieglu sirdi pieņemtās izvēles dziļi iespaido kā Emīlijas, tā Meldras dzīvi. Taču doma par to, ka dzīve var būt arī pavisam citādāka, urda klausīt sievietes vājumam. Urda klausīt mīlestībai. Un pēc Meldras tēva zaudēšanas un cita vīrieša skavu ieņemšanas Emīlija sastop to, kas šķietami nekad nebūtu atradis ceļu uz dvēseles slēgtajiem kambariem, atraisot debesis un elli vienlaikus. Sastop kaislību. Kaislību pret krievu. Ļaušanās savas miesas un gara slīgšanai krieva juteklisko pieskārienu simfonijā, sabiedrības acīs liek vienādības zīmi starp nodevību. Pagātnes ķidas. Tas izvirst ārpus visiem tikumības principiem, liekot neviltotai laimībai slēpties aiz dzelzs vairoga, meklējot patvērumu īsajiem mīlestības uzplaiksnījuma mirkļiem. Dzīve ir mežonīgi skaista, bet tā sāp. Tā sāp Emīlijai. Un pa drusciņai iekož arī Meldrai. Tā dod, bet ņem divreiz vairāk. Divreiz dzēlīgāk. Divreiz nesaudzīgāk. Dzīve, kādu to piespēlē liktenis, ir tikai neliels mierinājums. Maza priekšrocība tam, ka tā vispār ir iespējama.

“Esmu kļuvusi ciniska, atzīstos sev atklātības brīžos, bet pārējā laikā mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai un vienīgi reālisms – vairs nav nekādu rozā sapņu, vairs nav nevainojami zilu debesu un tālas nākotnes –
ir vien tas, ko var pagrābt no dzīves šajā mirklī.”

Dace Rukšāne raksta plūstoši. Neaizķeroties. Neklūpot. Ķēru katru vārdu un sēju pie saviem domu mākoņiem. Raisīju vaļā romāna tēlu iekšējo un ārējo kairinājumu sekas kā kurpju auklas, kas neapjauš mēra.
Par Krieva ādu man gribas runāt kā par noslēpumu. Negribot atklāt neko tādu, kas mazinātu sāta sajūtu, ja tomēr šī grāmata vēl stāv lasāmo grāmatu kaudzītē. Taču varu atklāt, ka tā kā dadzītis pieķersies dvēselei. Ilgi un griezīgi nelaidīs vaļā.
Lasiet!

“Likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt –
kādam tas tikai kāju aizliek priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas.”

Atpakaļ uz lapas augšu