Māris Bērziņš. Aizliegtais pianīns.

Māris Bērziņš. Aizliegtais pianīns.

“Grieztus ziedus tu vari pieņemt bez uztraukuma, tos ieliks vāzē, un visa korupcija jau pēc dažām dienām novītīs, bet podiņos gan nevajadzētu pieņemt. Jo to tu vari aiznest uz mājām, puķes pārstādīt dārzā un tad par tām jau priecāsies ne tikai tu viena, bet arī tava ģimene, draugi un paziņas, kuriem īstenībā nekāda likumīga pamata priecāties nav.
(…)
Tur, augšā, sen jau zina, ka tu kopš dzimšanas esi potenciāla likumpārkāpēja.”

Kad pār mūsu mājas (dzīvokļa) slieksni (vairāku dūšīgu kungu pavadībā) tika pārnests pianīns sarkanais oktobris (Красный Октябрь – trešā populārākā Padomju Savienības eksportprece tūlīt aiz šņabja un lamu vārdiem), es biju stingri pārliecināta, ka šis mežonīgais koka veidojums, kura muti rotāja piena balti un ogļu melni zobi, ir ieradies šeit ne tikai, lai atņemtu man dzīvojamo platību, bet arī, lai likvidētu manas vienīgā bērna tiesības uz virtuves skapīša plauktu, kurā mamma glabāja šokolādes konfektes. Taču, kad uzzināju patiesos sarkanā oktobra ierašanās iemeslus, es tam biju gatava atdot visu – gan savu gultu, lelles, laiku pie televizora, gan to nolādēto šokolādes konfekšu plauktu. Bet bija par vēlu –
manā dzīvē bija iestājies rudens.
Jā, es esmu viena no tām nabaga dvēselēm, kura tik tikko iemācījusies vilkt kamoliņus un atpazīt alfabēta pirmos sešus burtus pēc formas, kā dekoratīvs elements tiku novietota mūzikas skolas gaiteņu sazarojumā, starp milzu dracēnām, līdakastēm un sienām, kuras piesūkušās mezglainu pirkstu atskaņotām etīdēm un gammām, sagaidījušas brīdi, kad krāsa, pēc atpestīšanas lūdzoša, pati lec nost no vertikālajiem veidojumiem, kas atdala telpu no telpas, asaru no asaras.
Kad manas un mana mūžīgā rudens darba attiecības bija izskanējušas, kā gaisā aprauts, atrisinājumu nesagaidījis dominantes sekundakords, pianīnu iemainīju nevis pret lielo Fazer šokolādi ar veseliem lazdu riekstiem, kā to mēdz darīt muzikālās pekles absolventi, bet ļāvu to sadalīt sīkākās frakcijās, daļai materiāla nonākot pie saimniecības ēkas iekšsienām, kur marinēt ziemā izēstās trīs litru gurķu burkas, bet daļai – uz svelošās krāsns lūpas. Pagalam nepraktiska pianīna utilizēšana – šodien es izvēlētos Fazer šokolādi.

“Zinām mēs tādus – uz lūpām lišķīgs smaids, bet aiz muguras paslēpts revolveris un tanks.”

Ar rakstnieka Māra Bērziņa daiļradi pirmo reizi saskāros pirms aptuveni trīs gadiem. Toreiz vēl man gauži netipiskā vietā – grāmatnīcā. Tā kā vēlējos vīram Ziemassvētkos uzdāvināt kaut ko īpašu, kaut ko tādu, kas atšķaidītu koda dzejnieka vienmulīgo slīgšanu mirstīgajam cilvēkam neizprotamu funkciju okeānā, nolēmu šķīdinātāju meklēt grāmatu veikalā, starp stīvajām iespieddarbu mugurām. Grāmatu pasaulē orientējos apšaubāmi veiksmīgi, kā tumsā, basām kājām taustot grīdas segumu, meklējot Lego kauliņus, ar kuriem sadurt pēdas līdz nāvei. Lai pēc iespējas mazāk atgādinātu ar demenci sirgstošu cilvēku, riņķojot pa grāmatnīcas ejām, nesaprotot, kam īsti piesiet acis un naudasmaku, ņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – romānu Svina garša. Pārdevējas komentārs – lieliska izvēle, manā sejā tikai vairoja pašlepnuma dzirksti, kaut pie sevis domāju – tā ir tikai iesācēja veiksme (vai kā vēl to dēvē cilvēki, kuriem drusku skauž citu nejaušie panākumi).
Nākamā reize, kad zem deguna līdzi rakstītajam tekstam buldurēju Māra Bērziņa vēstījumu, bija reize, kad manās rokās nonāca Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta numurs, kurā bija iekļauts humoristisks fragments (Rāmis un termometrs) ar pāri pārlietu absurda mērci no rakstnieka jaunākā romāna Aizliegtais pianīns. Toreiz nebija nekādu šaubu, ka romāns, kura galvenā darbība noris bērnudārzā, nevis Kanāriju salās starp palmām un dejojošām kokosriekstu pusītēm krūšu vietās, jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam, taču, lai nonāktu līdz pilna darba baudīšanai, bija jāgaida tieši gads.
Runā, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un es gaidīju. Kā runcis krējumu. Taču tas, ko bibliotekāre man uzservēja uz šķīvja, šķita nedaudz… ieskābis.
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

“Mauriņš ir gluds kā galds.
Dzīve, tā gan ir nelīdzena.”

Romāna Aizliegtais pianīns eskalācija no vienkāršas vēlmes atbrīvot savu dzīvojamo vietu no nevēlamas (viegli uzliesmojošas) taustiņkastes, kas jau sen izskanējusi no modes, līdz pat nonākšanai ierēdņu pārvaldes sistēmas bezjēdzīgās vajāšanas valgos, neveikli tenterējot cauri nebeidzamu papīru žūksņiem, piespiežot atvadīties no veselā saprāta pat cilvēkiem, kuru ikdiena, sniedzot palīdzīgu roku mazajiem cilvēkiem, kuri sper savus pirmos soļus sabiedriskajā dzīvē, rūdīta ugunī. Jāsaka gan, ka šī romāna lasīšanu iesāku vairākkārt. Vairākkārt ne tāpēc, lai atkal un atkal izdzīvotu aplamo peripetiju uzplaukumu, bet gan tāpēc, lai mēģinātu salikt kopā krāsainos kartona gabaliņus, kuri acīmredzot nākuši katrs no sava puzles komplekta (jo kuram gan ienāktu prātā doma salikt zirga dibenu kopā ar mežmalā ziedošiem viršiem). Tikai pēc trešā mēģinājuma ielasīties tekstā, kurš kāri vērās pretī, sapratu, ka lietu kārtošanai un pakārtošanai zemo startu ieņēmu pāragri, proti, vēl bija jāļaujas kopējam plūdumam, kaut instinkts pieprasīja glābties.
Iespējams, ka no Aizliegtā pianīna gaidīju ko vairāk, šķietama autora pienākuma un atmiņā lieki austošo sajūtu, kas pavadīja lasot iepriekšējo Māra Bērziņa darbu, dēļ. Taču, kad pievēru acis un ļāvu sev atrauties no zemes, jāsaka, ka savā ziņā izbaudīju arī Aizliegto pianīnu.
Kopumā romāns mani gan smīdināja, gan skumdināja. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Taču smeķīgā pēcgarša, kas manu mēli joprojām nav pametusi, kaut romāna vāki jau kādu brīdi aizdarīti, liek atzīt, ka man patika, par spīti skābenajai sajūtai, kas mani nevēlējās pamest brīdī, kad mēģināju sataustīt romāna patiesos gabarītus.

“Nekad nevar zināt, ko no vecākiem gaidīt, vēl jo vairāk, ja viņi spēlē svarīgas lomas uz politiskās skatuves.”

Lai arī pirmajā mirklī ūsās prasīt prasās ievīt smaidu, jo šķiet, kas gan sarežģīts varētu būt romāna, kura darbība noris bērnudārzā, mākslīgajā veidojumā pieaugušo ērtībām, tapināšanā, pats autors atzīst, ka pētnieciskais darbs, studējot pedagoģisko literatūru un normatīvos aktus, kā arī intervējot bērnudārza darbiniekus, prasījis tik pat lielu atdevi, kā darbs pie romāna Svina garša, ko bezdievīgi apstiprina romānā izmantoto avotu uzskaitījums grāmatas izskaņā. Arī pati Aizliegtā pianīna vadmotīva, pianīna dāvināšana bērnudārzam un izglītības departamenta aizliegums pieņemt dāvinājumu, raucot degunu šāda žēlsirdīga soļa speršanas dēļ, attīstīta, balstot patiesu notikumu ēnu, kas, savukārt, liek atskārst, ka birokrātiskās kāpnes ir tieši tik slidenas, lai vēlētos nopaijāt galvu ikvienam, kuram gadījies nošļūkt ar pēcpusi pa tām.

“Cerēsim, ka tas ir tikai pilnmēness.”

Atpakaļ uz lapas augšu