Metjū Volkers. Kāpēc mēs guļam?

Metjū Volkers «Kāpēc mēs guļam?»

“Apkopjot visas ietekmes uz veselību, jau zināmo patiesību kļūst vieglāk pieņemt – jo īsāks miegs, jo īsāks mūžs. Tāpēc senais teiciens “Izgulēšos zārkā” diemžēl ir bēdīgi patiess.”

Miegs, pacietība un labās kājas mazais pirkstiņš ir trauslākās lietas, kas cilvēkam var piederēt. Manu miegu lauž mani bērni, labās kājas mazo pirkstiņu durvju stenderes, bet pacietību – neiroloģijas un psiholoģijas zinātņu doktors Metjū Volkers.
Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrita vēstule no izdevniecības HELIOS, sniedzot ieskatu tās svaigākajos izdevumos, mani patiesi uzrunāja grāmata Kāpēc mēs guļam?, kas nepārprotami mēģināja apgalvot, ka atklās visus manus miega un sapņu noslēpumus. Man, kā latvietim par septiņdesmit pieciem procentiem, protams, labprātāk patiktu atklāt labāko sēņošanas vietu noslēpumu, taču atklāt to, kāpēc man ir jāiet gulēt laikā, kad es varētu, piemēram, izlasīt visas pasaules grāmatas sausas, arī nešķita peļama. Taču nonākot līdz šķietami patīkamajam lasīšanas procesam, sapratu, ka šo grāmatu lasu pirmo un pēdējo reizi. Laikam jau vairāk tāpēc, ka patiesība nedaudz sāp (un gulēšana blakus krācošam dzīvesbiedram arī).
(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība HELIOS, 2020)

“Mūsu sapņu dzīve ir daudz lielāka, nekā modinātājpulkstenis to cenšas iegalvot.”

Ziloņiem pietiekot ar pusi no cilvēkam nepieciešamā miega, kas nozīmē, ka kopš pirmā bērna dzimšanas (kas jau, celies vai krīti, ir astoņus gadus sena pagātne), lai vai kā es vēlētos sevi identificēt ar lauvenes vai tīģerienes tēlu, es esmu zilonis.
Grāmatas Kāpēc mēs guļam? autors Metjū Volkers retoriski jautā, vai lasītājs atceras, kad pēdējo reizi naktī nogulējis astoņas stundas, modinātājpulksteņa triekas neķerts – mana atbilde ir, kopš kļuvu par māti, ne reizi. Ne reizi, guļot astoņas stundas no vietas. Ne reizi, izmantojot galda pulkstenī iebūvēto modināšanas funkciju. Manai atbildei autors liek pretī faktus, kas liek maniem pāris, pēc dzemdībām pāri palikušajiem, matiem celties stāvus – nepietiekams un nekvalitatīvs miegs spēj izsūkt cilvēka imūnsistēmu sausu, vairāk nekā divas reizes palielināt iespējamību saslimt ar vēzi (par citām horoskopa zīmēm nekas netika minēts, piedodiet), vai izraisīt, piemēram, Alcheimera slimī….pagaidiet, ko es gribēju teikt?
Lai vai kā nebūtu, grāmata jau pašā sākumā liek uzdot sev jautājumu, nevis “kāpēc mēs guļam?“, bet “kāpēc, pie velna, mēs neguļam?”. Skaidrs ir viens – viss ir slikti un Šarlotes Brontē citēšana nepalīdz, Volkera kungs (tikai atplēš vaļā senas rētas, kas saistās ar Džeinas Eiras iesprostošanu grāmatu skapī, nedodot iespēju tikt izlasītai). Ja es patiesi vēlētos zināt, ka miega stundu nozagšana pie karsti kūpošas lattes, liks pārvērsties manai ikdienai par nomoda murgiem vai vēlmes pašiznīcināties, visticamāk, es pati to ieguglētu, tāpēc pirksta kratīšana un cenšanās lasītāju nopērt ar vārdiem, par to, ka dārgās miega stundas mēs sev nozogam apzināti, mani tikai sanikno. Nē, es to nedaru apzināti. To apzināti man nodara mani bērni. Miega trūkums var nogalināt. Un neizgulējuša cilvēka kaitināšana arī.
Visticamāk manu neapmierinātību par grāmatu rada tas, ka tā gluži vienkārši pie manis atnākusi nelaikā – kad izspūrušiem matiem, ziliem riņķiem zem acīm un treniņbiksēm, kas izmisīgi lūdz pēc veļasmašīnas dūcošās melodijas, šūpodamās stāvu istabas vidū ar zīdaini vienā un kafijas krūzi otrā rokā, alkstot miega uz spilvena un zem segas, ne grāmatas lappusēs. Lai arī kā es censtos savākties, lai uzsūkt informāciju, kas kā lavīna gāzās ārā no grāmatas vākiem, tā vēsā mierā pārgāzās man pāri, aprokot zem bieziem nesaprašanas vāliem.

“Atņemiet cilvēkam viņa REM miega sapņošanas stāvokli, un viņa smadzeņu emocionālā noskaņojuma līkne zaudēs savu žiletes asuma precizitāti. Gluži kā skatoties uz attēlu caur nosarmojušu logu vai uz fotogrāfiju bez fokusa, pēc sapņiem izbadējušās smadzenes nevar precīzi atšifrēt sejas izteiksmi, kas kļūst izkropļota. Un jūs sākas draugus kļūdaini uzskatīt par ienaidniekiem.”

Metjū Volkers atklāj, ka šīs grāmatas mērķis ir atjaunot cieņu pret miegu, novēršot paviršību un nepieļaujot nolaidību pret to, taču vienīgā vēlme, lasot Kāpēc mēs guļam?, bija ārstēt šo garlaicību ar kārtīgu kofeīna devu. Iepriekš biju lasījusi neskaitāmi daudz slavinošu atsauksmju par šo miega koda uzlaušanas grāmatu, kas lika aizrautībā ievilkt elpu pirms mešanās tajā iekšā. Taču tas, kas mani sagaidīja, lika noplakt visām sajūsmu vētrām, pievienojot manu tām dažām ne īpaši pa spalvu glaudošajām atsauksmēm. Priekšvārda autors RSU docents Normunds Limba norādīja, ka Metjū Volkers sarežģītas lietas izklāsta vienkāršā valodā un, lai lasītu šo miega bībeli nav nepieciešama medicīniska izglītība, manā priekšā ir alojies. Lielāko daļu grāmatas mierīgi varēju lasīt kaut vai ar aizvērtām acīm, jo es tāpat neko nesapratu. Vai negribēju saprast. Varbūt pie vainas mana “uzliec uz pušuma ceļmallapu” medicīniskā izglītība. Bet varbūt domas, ka šo lasāmvielu labāk iemainītu pret grāmatu skapī putekļus rijošo Džeinu Eiru.
Tāpat kā cilvēki nespēj atgulēt atpakaļ zaudēto miegu, es nespēju atrakstīt atpakaļ augstāk sarakstīto, tāpēc pavisam nelielai grāmatas aizstāvībai tomēr vēlos minēt, ka grāmatu caurvij daudz dažādu interesantu faktu, kurus piefiksēt savās faktu burtnīcās (vismaz tos, kurus nesalauž prātam netverama terminoloģija), tostarp, piemēram, faktu, ka sapņiem īstas nozīmes nav (un tagad ātri izmetiet visas savas “sapņu tulks” grāmatas ārā pa logu) kā arī to, ka tas vai esam pūces vai cīruļi (vai aitas), ir atkarīgs no tā, cik skaistā krustdūrienā izšūti mūsu (no vecākiem mantotie) gēni. Tāpat arī starp lapaspusēm uzdursies nerimstošam paša autora humoram (kas savā veidā neļāva man ieslīgt starp grāmatu lapaspusēm izgulēt neizgulēto).
Ja tevi patiesi interesē izglītojoša un zinātniska literatūra, aizmirsti, ko tikko lasīji (ja neesi noslīcis mana sarkasma purvā un esi izlasījis līdz šai vietai) un tiec pie grāmatas eksemplāra arī sev. Taču, ja vēlies ar baudu iegrauzties Kāpēc mēs guļam? kā sulīgā ābolā, lai tikai glābtu sevi no pārpasaulīga garlaicības mākoņa vai palielinātu savu izlasīto grāmatu kaudzes statistiku, es ieteiktu kaut ko vieglāku. Piemēram, Margaritas Stārastes pasakas.

“Miegs ir viena no pēdējām svarīgām bioloģiskajām mistērijām.”

  1. Jan 13, 2021 10:33 am

    Paldies! Man ļoti patīk Tava izcilā asprātīguma pilnā atsauksme. Labāk nekā patika pati grāmata 😀

    • Jan 13, 2021 3:12 pm

      @Līva

      Kad ir pavisam slikti, nekas cits neatliek kā vien ieslēgt iekšējo klaunu 😀

      Paldies Tev!