Ēriks Emanuēls Šmits. Oskars un Rozā dāma.

Ēriks Emanuēls Šmits «Oskars un Rozā dāma»

“Ja tev plaukstā vai pēdā iedur naglu, tu nevari nejust sāpes. Tu ciet. Turpretī doma par miršanu tev nerada sāpes. Jo tu nezini, kas tevi sagaida. Tātad tas atkarīgs tikai no tevis, ciest vai ne.”

Ja es zinātu, kur adresēt pastkarti, lai tā nonāktu pie Dieva, es aizietu uz grāmatu veikalu, nopirktu visskaistāko pastkarti ar kaķiem un spīdumiem uz tās. Nolaizītu pastmarkas trauslo papīra muguru un ar īkšķi filigrāni uzspiestu uz pastkartes pieres. Visupirms atvainotos par traucējumu un tad uzdotu dažus eksistenciālus jautājumus, kuri lauž manu prātu. Sāktu ar – kā lai izskaidro dzīvi? Kāpēc piedzimstam un kāpēc mirstam? Kāpēc ļaujam uzplaukt sevī skumjām, priekam atvēlot tik maz? Kāpēc ledusskapī ir iebūvēta lampiņa, ja pēc sešiem vakarā iesaka neēst? Kā lai izskaidro vēlmi likties uz auss vēlā vakara stundā, kad Sauli sardzē nomainījis Mēness? Kāpēc agros rītos no gultas izkāpjam ar kreiso kāju tikai tāpēc, lai aizbildinājums par nolaistiem lūpu kaktiņiem visas dienas garumā būtu tepat mēles galā? Kā pārbaudīt vai piens nav saskābis, ja otrā pusīte ir devusies komandējumā? Kā lai izskaidro vilinājumu pārkāpt noteikumus, kuri ierakstīti uz zilās debesu bļodas sienām? Un kāpēc asas izjūtas ļauj piedzimt taureņiem vēderā? Un mīlestība?
Kur parakstīt iniciatīvu, kas mani pilnībā atbrīvotu no radniecīgām saitēm ar tuviniekiem, kuri kļuvuši par covidiotiem?
Kā lai izskaidro, kāpēc asaras ir sāļas kā jūra, bet sapņi saldi kā cukurvates kalni? Kāpēc sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu tieši uz grīdas lūpām? Kā lai izskaidro baltus melus un melnu patiesību? Kāpēc cilvēki savas brūces dziedē ar laiku, nevis ar ceļmallapām, ja tām ir lielāks efekts?
Kāpēc nepretojoties pakļaujamies šaubu ēnu cietumiem? Un kāpēc ļaujam liktenim sevi klupināt?
Kā lai izskaidro neizskaidrojamo?
Kā lai izskaidro šo neizskaidrojamo karu ar likteni?
Kā lai izskaidro?
(Vairāk jautājumiem nav vietas, mīļais DievsVarbūt varam pāriet uz saraksti e-pastā?)

“Uz pasauli katru dienu jāskatās tā, it kā to redzētu pirmo reizi.”

Franču rakstnieka un dramaturga Ērika Emanuēla Šmita (Eric-Emmanuel Schmitt) radīto stāstu Oskars un Rozā dāma pamanīju pateicoties raidieraksta Piedzīvot lappuses autorei Aijai Bremšmitei, kura dalījās savās pārdomās par šo kabatas formāta grāmatiņu. Skaidrs, ka mani uzrunāja teiktais par puisēnu, kuru modināt drīkst vien mīļais Dievs, tāpēc pāris klikšķi un virtuālajā bibliotēkā rezervēju šo plaukstas lieluma iespieddarbu sev. Tajā brīdī vēl nenojautu, ka stāsta par Oskaru un Rozā dāmu lasīšanas laiks sakritīs ar brīdi, kad mūžība pie sevis aizsauks mūsu ģimenes mīluli, kurš desmit gadus zaga ne tikai sardeles no galda, bet arī visu mūsu uzmanību. Un mīlestību. Ķīmiskā reakcija, kas notika starp manas dvēseles sāpju pilno kliedzienu (kas atāli atgādināja skaņu, kas rodas uz lūpām, kad, rīvējot burkānus salātiem, tajos ierīvējas arī daļa pirksta) un aizkustinošo stāstu, ietērptu zilos vākos, neatlaidīgi urdīja runāt arī par manām sajūtām, kas kā vējdzirnavas mala domas smalkos miltos arī manā galvā.
Vai citkārt šis vēstījums būtu nonācis uz mana emuāra sienas?
Visticamāk – nē.
Bet šodien?
Te nu tas ir…
(No franču valodas tulkojusi Lūcija Rambeka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2010)

“Cilvēki baidās no nāves, jo viņus biedē nezināmais.”

Stāsts Oskars un Rozā dāma (OSCAR ET LA DAME ROSE) ir ļoti emocionāls, dzeloši skumjš, taču reizē bezgala gaišs vēstījums, kura priekšplānā bezkaunīgi gozējas Oskars – desmit gadus vecs zēns, kurš ir pierādījums tam, ka medicīna ne vienmēr spēj radīt brīnumus, un slimība, kura pārņēmusi mazā zēna ķermeni, nolēmusi laupīt tam rītdienu. Oskars mirst. Cilvēki mēdz būt gļēvi grūtību priekšā, un tādi ir arī Oskara vecāki. Gļēvi runāt. Un Oskaram tas sāp. Varbūt pat vairāk par apziņu, ka Oskars nekad neizaugs pietiekami liels, lai bez pakāpšanās uz krēsla nomainītu izdegušo spuldzīti vai paņemtu hipotekāro kredītu ģimenes mājas iegādei. Oskara sāpes rada dusmas un aizvainojumu. Un tās ir vienīgās jūtas, kuras vieno mazo zēnu ar vecākiem. Taču Oskaram ir cilvēks, kurš nekad neslēpjas aiz medussaldiem vārdiem – Rozā dāma, kuru zēns mīļi nodēvējis par Rozā mammīti. Lai arī Oskars nezina, kur adresēt vēstules, Rozā mammītes iedvesmots, viņš uzsāk saraksti ar Dievu divpadsmit dienu garumā. Divpadsmit dienas, lai nodzīvotu dzīvi. Divpadsmit dienas, lai pieredzētu īstu draudzību, pirmo mīlestību un skūpstu, kāzas, pārpratumus, šķiršanos, aizvainojumu un piedošanu. Atpestīšanu.

Mēs parasti aizstāvamies ar vārdiem man nav laika. Man nav laika apliet izkaltušās puķes uz palodzēm. Man nav laika satikt draugus, kuru sejas atmiņās sāk izbalēt. Man nav laika lasīt skapī nīkstošās grāmatas, kuras kā magnēti pievelk putekļu kārtas kā mēteļus. Vienu uz otra. Man nav laika no rīta mierā izdzert kafiju ar pienu, lasot avīzē politiskās slejas vai minot krustvārdu mīklas. Man nav laika sveicināt saldi smaidošos kaimiņus. Man nav laika radiem sūtīt un saņemt vēstules. Man nav laika pieteikties gleznošanas meistarklasēm. Man nav laika meklēt cilvēku, kam nebūs laika man.
Man nav laika dzīvot.
Taču patiesībā ar laiku tam nav nekāda sakara, un to šajā mazajā grāmatiņā pierāda arī pats autors. Mēs slēpjamies aiz man nav laika sienas, kaut patiesībā aiz visām mūsu darbībām stāv lielais un baisais es negribu karš. Bet Oskars grib. Grib dzīvot un izdzīvot. Piedzīvot dzīves saldmi un rūgtumu. Un viņam tas izdodas, kaut šķiet, ka man nav laika.

“Tev, manu mazo Oskar, ir viegli kauli un nav daudz miesas, taču valdzina ne tikai kauli un miesa, bet arī sirds un dvēsele, un sirdsskaidrības un dvēseliskuma tev ir papilnam.”


Dzīve būtu traģiska, ja tajā nebūtu humora. Un tieši tāds ir Oskars un viņa Rozā dāma. Lai arī šī stāsta galvenās sastāvdaļas meklējamas plauktos zem uzraksta traģika un drāma, tajā paredzēta arī šķipsniņa humora. Un autoram šķietami nejauši gadījies pievienot nedaudz vairāk par vienu šķipsniņu. Vismaz divas. Vai divas ar pusi. Oskars un Rozā dāma ir caururbjošs. Domas plēsošs un dziedējošs.
Katra diena kā dāvana, lēnām un ar baudu jāizsaiņo, jāizdzīvo. Dzīve ir jāpiedzīvo.
Mēs esam pieraduši izturēties tā, it kā nāve nespētu mūs skart, taču tikmēr kāds kaut kur tepat aiz loga, aiz ielas, aiz pilsētas un pilsētām nodzīvo savas dzīves pēdējās divpadsmit dienas.
Nu kā lai izskaidro dzīvi?
Ja dzīvi būtu lemts izskaidrot, visticamāk, mēs jau būtu piedzimuši, turot rokā instrukciju, kā to izdarīt…

“P.S. Pēdējās trīs dienas Oskars uz naktsgaldiņa turēja zīmīti. Es domāju, ka tā domāta Tev. Tur bija rakstīts: “Tikai mīļais Dievs drīkst mani modināt.””