“Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.” Jau pāris mazus brītiņus …
“Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”(dačuks un dvīņi) Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, …
“Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…” Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu …
“…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.– Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.“ Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi …
Jūnijs (nemaz ne dīvainā kārtā) šoreiz iekārtojies uz atspirdzinošiem dzērieniem tieši zem sliņķu zvaigznāja. Tāpēc tas, ka zvilnēšanu starp burtu okeāna viļņiem nomainīju pret rēnām pastaigām meža pavēnī un auguma stutēšanu kāpu smiltīs, ļaujot kulstīt saules sakarsētiem pirkstu galiem savu ādu, šķita tik dabīgi pašsaprotami, ka nejūtu ne mazāko kripatu vainas apziņu ne par to, …
“Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.” Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu …
Pavasaris šogad meta neskaitāmus izaicinājumus – sākot jau ar to, ka tā atnākšana bija jāgaida ilgāk nekā ierasti pieklātos. Ķiršu ziedpumpuru sprāgšanas pretī saules stariem, pieneņpūku un debesmannu mākoņu dzimšanas zilgajā debesu velvē, pirmā negaisa basām kājām kāpšanas varavīksnes kalnā kavēšanās, ļāva iekrampēties grāmatu vākos. Ilgāk un vairāk nekā ierasti pieklātos. Šajā sadaļā (Mēneša šķērsgriezumā) …
“… esmu izlauzies brīvībā un nekad nekas mani vairs neiedzīs tumsonības aizgaldā.” Acis aizvērtas. Aiz plakstiem kņudinoši trīs gaismiņas. Uz sacensībām, kura pirmā spēs nolikt gar zemi izstīdzējušo cilvēka stāvu. Mutes dobuma gļotāda izžuvusi sausa kā neauglīga zemes sega. Ausīs uzmācīgs diriģents bez apstājas diriģē īdošu klusuma simfoniju. Desmit kraupjaini pirksti savilkti divās neizteiksmīgās dūrēs. …