Lalita Muižniece. Pēdas. Melita Rīgā.

Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

«Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.»

Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas stingumā. Sastingumā. Mēmas kā kino. Un skaistas. Skaistas kā aktrises uz plakātiem. Platiem gurnu leņķiem plēšot iespīlēto kleitu vīles. Pušu. Spilvens ciets. Ciets kā zemes garoza. Kārtu kārtām. Pārcepta. Melna. Rīklē krājas siekalas. Siekalu ezeri un jūras. Okeāni. Pārtop upēs. Tērcēs. Urgās. Meklē vietu, kur izskalot ceļu. Izskalot tecējumu. Meklē vietu, kur radīt pasakas un teikas. Sakāmvārdus. Buramvārdus. Palags pielipis pie muguras. Rotaļīgi. Kā dadzis necaurejamā pļavā. Nepārskatāmā. Nepielūdzamā. «Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.», skandē kāds vīrs no Bībeles rindām. Virs mūsu galvām. Kancelē uzrāpies. Lūdzu, meklēju, klauvēju. Kliedzu, raugos, dauzos. Speru gaisā zemes, velku plaukstas dūrēs. Vairs nelūdzu. Pieprasu.
Murgoju.
Kā lai pamostos?
Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi. Pat zirgs tādiem griež muguru. Dāma pamet karali. Bandinieka dēļ. Laidnis kļūst smags kā zilonis. Nospiež torni. Uz ceļiem (un neceļiem).
Atveru acis. Lūdzos. Meklēju. Klauvēju. Vai es joprojām murgoju?
Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

«…ja kas ir neizbēgams, tad ej tam pretī. Ar smaidu. Ja iespējams.»

Šķirstīju Goodreads virtuālo grāmatu plauktus. Šķirstīju un svēru. Kā sniegpārslas plaukstās. Uzšķīru Lalitas Muižnieces vārdu. Pēdas un Melitu Rīgā. Uzšķīru interesi. Lielu kā baltmaizes šķēli. Lasītāju vērtējums rosināja apetīti. Tad pāris elektroniskas vēstules (derīgas bez pastmarkas un paraksta), svarīgas kā elpot un izelpot, un dzejnieces Lalitas Muižnieces divi pavisam atšķirīgi (un varbūt nemaz arī ne) stāsti, vienos vākos vākoti, vākoti kā trīs litru burkās gurķi uz pārziemošanu, gaidīja mani Sūru ielā 2. Ielā, kura nelolo cilvēku pārrakstīšanos. Parakstīšanos. Atrakstīšanos. Gaidīja mani pakomātā. Mīnuss piecpadsmit grādos pēc Celsija (un piecos pēc Fārenheita). Gaidīja uzticīgi. Un tik pat uzticīgi es padevos vijīgajai valodai, kas kā liānas aptvēra lappusi pēc lappuses. Īsti vārdu un domu džungļi, kas apraujas (un nē) teikuma vidū. Pusvārdā. Pusteikumā.
(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

« ‒ Tēti. Vai Kārlis Ulmanis ir karalis?
‒ Viņš ir prezidents.

‒ Kas ir prezidents?
‒ Nu. Viņš valda pār zemi, un viņa ziņā ir, lai visiem iedzīvotājiem būtu taisnīga un laba dzīve.
‒ Tas jau ir karalis tad.
‒ M-m…

(…)
‒ Vai viņš arī var krist?
‒ Viņš ‒ kas?
‒ Karalis Kārlis.
‒ Nav neviena, kas nevarētu krist, Dūdiņ.»


Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.

«…saule un pilsēta viņu apskāva un izslaucīja no viņas prāta visas izlikšanās drazas.»

«Pēdas»

Stāstu grāmatas pēcvārda autore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Baiba Krogzeme-Mosgorda raksta: «Tā ir atmiņu mozaīka, emocionāli blīvs iekšējais monologs par smagu dzīves zaudējumu.» Lalita Muižniece it kā viegli plūstošā, nesamāksloti naivā bērna valodā izstāsta vienu no sāpīgākajiem savas dzīves pavērsieniem – par 1941. gada ziemas nakti un notikumiem, kas sekoja pēc tam, kad spelgoņa aizsegā čekas bandenieki no mammas, Dūdas un Maijiņas dzīvēm uz visiem laikiem izrāva tēti, liekot palicējiem nostāties uz nezināmā priekškambara sliekšņa, draudīgi zvērot, ka katrs uz priekšu spertais solis vedīs arvien lielākas tumsas aizsegā.
Melni auto, kas iesūc sevī cilvēkus. Dzīvokļi, kas paliek tukši no cilvēkiem. Vīri ar koka sejām. Vīri pelēkās formās ar šautenēm rokās aiz zvaigžņotu cilvēku nogurušajiem stāviem. Nāves svešā, bet tik tuvu – tepat pakausī dvesošā elpa. Atmiņas, kas aizraso kā vēsas loga rūtis, uz kurām zīmēt rūpju izvagotas sejas. Sāpes, kas kā daudzgadīgas puķes, ziemcietes, iestādītas maza bērna dvēselē. Neizskaužamas kā nezāles aug un izaug cauri laikiem. Un tikai izrakstīšana var darīt brīvu. Brīvu no nezālēm. Sāpju auklēm.

«Mana nezināšana ir mana īstenība. Es to neesmu izvēlējusies. Es nesēžu ciet acīm. Es gribu zināt. Bet īstā īstenība līdz manim vēl nav nonākusi.»

«Melita Rīgā»

Radio pārstāj darboties, kad tam liek pārstāt darboties. Cilvēki apstājas pusvārdos. Pusdomās. Ilūziju karuseļi griežas. Un aizgriežas. Sagriežas. Cilvēki viltoti. Pusviltoti. Smaida savus pus un viltotos smaidus. Domā viltotas domas. Saka viltotus vārdus. Ēd viltotu zaķi brokastīs uz maizes. Pusdienās strebj viltoto zaķu zupu. Vakarā starp viltotu makaronu dakšām piekož viltotu zaķu ļipas. Laipnība aug kā sēnes pēc lietus. Aug kā stabi. Tārpainas sēnes. Tārpaini stabi. Neatšķir draugus no nedraugiem. Kādas acis kādu vienmēr vēro. Divas. Četras. Sešas. Dučiem acu. Un ausu. Būt soli priekšā acīm un ausīm. Zināt, ko runāt, kad runāt, kur iet, kad nākt. Vienkārša secība, mazo režīma robotiņ. Norij savus jautājumus, ja tādi tev ir, jo atbilžu šeit nav. Vien tukšas, pelēkas sienas. Trotuāri izbirušiem zobiem. Un pēdas, kuras iestaigātas – izstaigātas.
Stāstā «Melita Rīgā» Lalita Muižniece stāsta par savu atgriešanos. Tā ir tik īsa. Šī atgriešanās. Tāda pavisam īsa paberzēšanās gar Latvijas izbradāto ādu. Vien tik daudz, cik paspēt nopaijāt un nomierināt. Kā Latviju. Tā Melitu. Kā nopērtus bērnus. Stāsts kultivē augsni priekšstatam par to, ko tad īsti nozīmē trimdas latvietim atgriezties mājās. Mājās, virs kurām plīvo Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas karogs.

« ‒ Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? ‒ pēkšņi vaicāja Karga.
Ko tu vēl prasi. Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem zvaigznēm un saulēm. Visās ielās uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varu aiziet.
Bet viņa teica: ‒ Nē. Es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.»

Uz vāka klusē smaidošs tramvajs. Netaisa savu trintrintrin. Nav par ko. Mirdz pāris spožas laternu bākas. Vilina pie sevis kā vientuļas nāras. «Mirtes un lilijas, mirtes un lilijas. Nāc, ak, nāc.»
Uz ādas var just, kad dzejnieks pieskaras prozai. Un man neizsakāmi patīk, kā šī sajūta piepilda mani. Patīk saaugt ar vārdiem un sajūtām. Pārvērsties par atstarpēm starp burtiem. Domām, kas piezogas. Un aizzogas.
Būt neaizstājamai. Lasītājai.
Šī reize nebija izņēmums.
Es jutos piederīga. Jutos uzaicināta izdzīvot vārdu un teikumu upes. Pretoties straumei. Un galu galā atdoties. Padoties prāta mežģiem, kurus autore veikli iepinusi starp paragrāfiem. Cilvēcības (un necilvēcības) grāfiem.
Teju puse no gadsimta pagājusi, kopš pirmo reizi grāmatā atrodamie vārdi savienojās ar papīra ādu. Kopš pirmo reizi iegūla cilvēku lūpu mēmumā. Iekapsulējās atmiņās. Garšu kārpiņās. Un tomēr…
Joprojām skarot šodienību.

Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi…
Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
Un atbildes?
Atbildes ir meklēšanā.»