latvija

Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
  • Datums
  • 17 decembris, 2022

Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»

Brienu cauri sniegiem. Iespiedusi grāmatu padusē kā laika zoba apgrauztu avīzi, kurā ar acīm pārskrienu pāri tikai līdzjūtību slejām (mierīgi, neaizķeries aiz burtu (un kapakmeņu) kupenām, domāju (iedomāju)). Balta sniegpārslu vilna ieskauj mani. Kā sakrokojusies seģene slīgst uz pleciem balta patiesība un (tās ir tikai) iedomas. Dzirdu, kā uz ielas stūra kā vecs pulkstenis pie …

Turpināt lasīt
Luīze Pastore «Laimes bērni»
  • Datums
  • 7 oktobris, 2022

Luīze Pastore «Laimes bērni»

«Viss, kas ir skaists, ir bīstams.» 32. lapaspuse «Domas ir kā sapņi. Katru rītu tu pamosties no sapņu pasaules. Tieši tāpat ir jāiemācās pamosties no domām – vajag izlīst ārā no domu mākoņainās miglas, lai iegūtu skaidrību.» 28. lapaspuse «Reizēm, lai kaut kur nokļūtu, ir jāapstājas» (119. lpp.) – jāapstājas kaut vai pie grāmatu plaukta, …

Turpināt lasīt
Marija Dzeisla «Vysta smierts»
  • Datums
  • 5 maijs, 2022

Marija Dzeisla «Vysta smierts»

«gribieji radeit vīnu pasauliotkon sagouja sazyn cik» 6. lapaspuse Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena. Diena, kurā nerunājam vienā valodā. Tavi vārdi ir sveši. Man nav ne jausmas, ko saki, bet katrs vārds, kurš izsprāgst no tavas ugunsmutes, stindzina – ir maijs, bet koks grib pārstāt elpot, puķe grib pārstāt …

Turpināt lasīt
Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»
  • Datums
  • 29 oktobris, 2021

Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»

«Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.» (34. lapaspuse) Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem …

Turpināt lasīt
  • Datums
  • 1 marts, 2021

FEBRUĀRIS

Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega …

Turpināt lasīt
Lalita Muižniece. Pēdas. Melita Rīgā.
  • Datums
  • 15 februāris, 2021

Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

«Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.» Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas …

Turpināt lasīt
Zane Zusta. Aiz durvīm.
  • Datums
  • 20 augusts, 2020

Zane Zusta «Aiz durvīm»

“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.” Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas …

Turpināt lasīt
Leons Briedis. Vilcene un atraitnis.
  • Datums
  • 8 jūlijs, 2020

Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

“Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…” Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu …

Turpināt lasīt